Å Ä·irnes apraksts

Saule pār šo suni ir izlÄ“jusi trauku savas krāsas – tā par akitu saka japāņi.

Japāna….
UzlecošÄs saules zeme, ziedoši Ä·iršu dārzi, oregami, samuraji, leÄ£endām un noslÄ“pumiem apvÄ«tā Japānas vÄ“sture, gadsimtiem sena kultÅ«ra un tradÄ«cijas…
Katram no mums Japāna saistās ar ko citu, bet biežāk ar kaut ko maz zināmu un nedaudz noslÄ“pumainu. Un tikai retais zina, ka Japānā ir arÄ« Ä«paša attieksme pret Japāņu suņu šÄ·irnÄ“m un to gadsimtiem seno vÄ“sturi. Japāņu suņu šÄ·irnes un Japānas cilvÄ“ku attieksme pret tām ir daļa no Japānas kultÅ«ras un vÄ“stures.
Akita– viena no senākajām suņu šÄ·irnÄ“m ne tikai Japānā, bet arÄ« pasaulÄ“, neatņemama šÄ«s senās, viedās un mÄ«tiskās zemes kultÅ«ras un vÄ“stures mantojuma daļa.

ŠÄ·irnes vÄ“sture
StāstÄ«t par akitu un nepieminÄ“t šÄ·irnes vÄ“sturi, nozÄ«mÄ“ nepateikt par šiem skaistajiem, harmoniskajiem un gudrajiem suņiem neko.
LÄ«dz pat šim brÄ«dim nav viennozÄ«mÄ«ga viedokļa par to, kad, no kurienes, kādu apstākļu ietekmÄ“ Japānā ir parādÄ«jusies šÄ« šÄ·irne, kāda ir bijusi šÄ·irnes attÄ«stÄ«ba cauri gadsimtiem un kas ir ietekmÄ“jis to, kāda akita izskatās šodien un kādu mÄ“s to pazÄ«stam. Bet vÄ“sturnieku un šÄ·irnes pÄ“tnieki ir vienisprātis – tā ir viena no senākajām suņu šÄ·irnÄ“m, kas saglabājusies nemainÄ«ga gadsimtiem ilgi.

ŠÄ·irnes nosaukums un raksturs

Ilgu laiku akitas oficiālais nosaukums bija “akita inu” – “Inu”- japāņu valodā nozÄ«mÄ“ suns. Taču neviens japānis šÄdi nesauc savu suni. Ja vÄ“laties Japānā iegādāties akita kucÄ“nu, tad labāk vaicāt pÄ“c  “akita – ken”.  “Ken” japāniski arÄ« nozÄ«mÄ“ suns , bet tieši tā šo šÄ·irni sauc Japānā.
LÄ«dz pat šodienai Japānā akitu uzskata par veiksmes un pārticÄ«bas simbolu. Akitas statuetes joprojām ir tradicionāla dāvana, ko japāņi dāvina jaundzimušÄ vecākiem. Bieži akita attÄ“lus un statuetes dāvina arÄ« sasirgušajiem - tā vÄ“lot drÄ«zu izveseļošanos. Japāņi tic, ka akitas kucÄ“ns Ä£imenÄ“ spÄ“j radÄ«t brÄ«numu, nodrošina saticÄ«bu, labklājÄ«bu un veiksmi.
Daudzi audzÄ“tāji un suņu mīļotāji izvÄ“las akitu tāpÄ“c, ka ir aizrāvušies ar Japānas kultÅ«ru un Japānas sporta veidiem. Interesanti, ka tieši akitu bieži izvÄ“las cīņas sporta veidu piekritÄ“ji. Savukārt citi, kam tuva ir austrumu kultÅ«ra un vÄ“sture iegādājas akita kucÄ“nu tieši tāpat kā bÅ«tu iegādājušies mākslas priekšmetus. Viņi vÄ“las mājās kaut ko no šÄ«s tālās un noslÄ“pumainās zemes – Japānas.
Akita patiešÄm ir ļoti Ä«pašs suns. Japāņi tiem droši uztic bÄ“rnus un uzskata, ka akita var bÅ«t uzticama bÄ“rnu aukle. Akita ļoti pieÄ·eras savam saimniekam un Ä£imenei. Akitas intelekts, drosme, nosvÄ“rtÄ«ba padara to lÄ«dzÄ«gu Ä«stenam austrumu kareivim - lÄ«dzsvarotam, pacietÄ«gam, vienmÄ“r gatavam mesties cīņā, ja tiem, kas tam ir dārgi, nepieciešama aizstāvÄ«ba.

Aptuveni mÅ«su Ä“ras sākumā, kad sākās lielā tautu pārvietošanās no Korejas un Ķīnas, kopā ar cilvÄ“kiem uz Japānas salām pārcÄ“lās arÄ« viņu suņi, kas laikā gaitā sajaucās ar vietÄ“jiem, salās jau dzÄ«vojošajiem suņiem. Tas ir attiecināms uz laiku, kad sāka veidoties Japānas valstiskums. Bet nedaudz vÄ“lāk, mÅ«sdienu japāņu priekšteči sāka apgÅ«t jaunas teritorijas – tajā skaitā Hosju salas ziemeļu daļu. Tiešu tur atrodas mÅ«sdienu Japānas prefektÅ«ras – Akita, Ivate, Aomori, Jamagata, kas uzskatāma par akitas dzimteni. Par tā laika suņu izskatu liecina zÄ«mÄ“jumi uz arheoloÄ£iskajos izrakumos atrastajiem traukiem – suņiem ir stāvas ausis un aste ripulÄ« uz muguras vai stāva, kas ļoti atgādina mÅ«sdienu akitu.
ŠÄ·irnes nosaukums ir cÄ“lies no šÄ«s kalnu provinces nosaukuma – AKITA, kas atrodas lielākās Japānas salas HosjÅ« salas ziemeļu daļā. Tā kā šÄ« salas daļa ir kalnaina, grÅ«ti sasniedzama un ar salÄ«dzinoši bargu klimatu, tā ilgstoši bija faktiski izolÄ“ta no pārÄ“jās Japānas daļas. DzÄ«vojot šÄdā izolācija, akita kā šÄ·irne izveidojās bez citu šÄ·irņu piejaukumiem un nostabilizÄ“jās.
Pirmajās rakstiskajās liecÄ«bās, kas atrastas par VI - VII gs. Japānu, var atrast ziņas, ka imperatori un tam pietuvinātie vanagu medÄ«bas jau ir izmantojuši suņus, akitas priekštečus.
Stāsts par suni Širo tiek uzskatÄ«ts par pirmo vÄ“stures leÄ£endu, kur tiek aprakstÄ«ta akita.
Notikums ir attiecināms uz 1604.gadu un kā vÄ“sta japāņu eposs, mednieks vārdā Sadaroku, kuram bija atļauja medÄ«t kopā ar savu balto suni Širo devās kalnos briežu medÄ«bās, bet aizmirsa mājās tam izdoto medÄ«bu atļauju. Sadaroku sagÅ«stÄ«ja kopā ar medÄ«bu trofejām karojošÄ kaimiņu apgabala karavÄ«ri un ielika cietumā. LeÄ£enda vÄ“sta, ka suns, novÄ“rtÄ“jot radušos situāciju, skrÄ“ja uz mednieka mājām. Mednieka sieva, ieraudzÄ«jusi aizelsušos un novārgušo suni, saprata, ka notikusi nelaime. IeraudzÄ«jusi, ka mājās ir palicis šis svarÄ«gais dokuments – medÄ«bu atļauja – viņa piesÄ“ja to sunim pie kaklasiksnas un sÅ«tÄ«ja pie saimnieka. Suns aiznesa atļauju savam saimniekam, bet diemžēl – bija jau par vÄ“lu. Sadaroku jau bija sodÄ«ts. LeÄ£endai ir vairākas versijas par to, kas tālāk notika ar suni Širo un mednieka atraitni, bet pÄ“c Širo nāves vietÄ“jie iedzÄ«votāji Širo apglabāja speciāli tam uzbÅ«vÄ“tās kapenÄ“s, tik ļoti tos bija iespaidojusi suņa uzticÄ«ba. 
Vairāk nekā 260 gadus HosjÅ« salas ziemeļu daļā – tagadÄ“jā akitas provinces teritorijā -  valdÄ«ja izsÅ«tÄ«tā valdnieka SatakÄ“ dzimta. SatakÄ“ dzimtas pārstāvji no paaudzes paaudzÄ“ rÅ«pÄ“jās par savu vÄ«riešu kaujas prasmÄ“m un cīņas garu un organizÄ“ja ne tikai dažādu veidu viencīņas turnÄ«rus, bet aizrāvās arÄ« ar suņiem, tajā skaitā organizÄ“ja suņu cīņas un meklÄ“ja tuvākajā apkārtnÄ“ šÄ«m cīņām piemÄ“rotus lielus un spÄ“cÄ«gus suņus.
Tā kā šÄ« reÄ£iona cilvÄ“ku galvenais iztikas avots bija medÄ«bas, arÄ« suņus audzÄ“ja galvenokārt medÄ«bām, arÄ« šÄ·irnes sākotnÄ“jais nosaukums bija “matagi-ken”- suns-mednieks. Tieši šajā kalnainajā reÄ£ionā – vietā ar salÄ«dzinoši bargu klimatu ap 1600 gadu sāka audzÄ“t spÄ“cÄ«gus, lielus suņus ar masÄ«vu, lācim lÄ«dzÄ«gu galvaskausu un biezu vilnu.
Suņus izmantoja lielu dzÄ«vnieku – mežacÅ«ku, briežu, melno lāču medÄ«bām, bet valdnieka dinastijas pārstāvji – arÄ« suņu cīņās.
Laikā no 1603 – 1867.gadam, notiek vislielākās izmaiņas šÄ·irnes vÄ“sturÄ“ un akitas ārÄ“jā izskatā. SākotnÄ“jai akita bija neliela vai vidÄ“ja izmÄ“ra suņi, bet pÄ“c tam kad Akitas provincÄ“ atklāja zelta atradnes un ilgstošie feodālie kari starp tautām, padarÄ«ja provinces iedzÄ«votājus ļoti neuzticÄ«gus un uzmanÄ«gus, akita suņus arvien plašÄk izmantoja kā sargsuni, tāpÄ“c tai vajadzÄ“ja izskatÄ«ties lielākai un bargākai. Akitu vietÄ“jie iedzÄ«votāji ļoti augstu vertej akā sargsuni, jo akita bija uzticÄ«ga, mÄ«lÄ“ja mājiniekus – savu Ä£imeni un pašaizliedzÄ«gi to aizstāvÄ“ja. Akitas prefektÅ«rā šie suņi bija ļoti izplatÄ«ti, tie piederÄ“ja gan augstmaņiem, gan zemniekiem.
Tikai pÄ“c 1868.gada Miedži buržuāziskās revolÅ«cijas, kad Japāna atteicās no izolÄ“tas feodālās valsts iekšpolitikas, parādās pirmās ziņas par suņiem, kas dzÄ«vo HosjÅ« salas ziemeļos un kuru izmÄ“ri ir krietni lielāki nekā jau zināmajām suņu šÄ·irnÄ“m Japānā. Šo suņu aprakstos minÄ“ti trÄ«s šo suņu paveidi –
- cīņas suņi, kas palikuši pÄ“c samuraju Satake klana;
- sargsuņi, ko vietÄ“jie iedzÄ«votāji izmantoja savu mājokļu apsargāšanai;
- matagi – inu jeb medÄ«bu suņi.
Visu trÄ«s šÄ·irnes paveidu suņi bija atšÄ·irÄ«gi gan pÄ“c izmÄ“ra, gan ārÄ“jā izskata. Šie suņi izcÄ“lās ar biezu kažoku, spÄ“cÄ«gu miesasbÅ«vi, saslietām ausÄ«m un gredzenā sagrieztām astem.
Pamazām par Akitas prefektÅ«ras kinoloÄ£iskas attÄ«stÄ«bas centru izveidojās pilsÄ“tiņa Odeta, kas atrodas prefektÅ«ras ziemeļu daļā, kalnu pakājÄ“.  LÄ«dz 1870.gadam Odetas apkaime bija slavena ar cīņas suņu audzÄ“šanu, tur valdÄ«ja uzskats, ka suņu cīņas iedvesmo samuraju cīņas garu. ŠÄ«s senās nodarbes dēļ daudzās valstÄ«s joprojām akitu uzskata par agresÄ«vu suni, tomÄ“r mÅ«sdienu akitai ir visai maz lÄ«dzÄ«bas ar seno cīņas suni.
1899.gadā, Akitas prefektÅ«ras Odetas pilsÄ“ta, cerot izpelnÄ«ties nākamā Japānas imperatora prinča Joshihito labvÄ“lÄ«bu, dāvina tam šo skaisto suņu pāri kā uzticÄ«bas un lavÄ“lÄ«bas zÄ«mi. Akita kā drosmÄ«gs un spÄ“cÄ«gs suns kļūst populāra Japānas imperatoram pietuvinātās aprindās un tai tiek piešÄ·irts Ä«pašs statuss. Nevienam, izņemot imperatoram un tā lÄ«dzgaitniekiem bija atļauts mājās turÄ“t akita suņus, faktiski akita tika pielÄ«dzināta dievÄ«bām. NežēlÄ«gi tika sodÄ«ti tie, kas nodarÄ«ja pāri sunim, vai vÄ“l ļaunāk – nogalināja akitu. Katram sunim imperatora galmā tika norÄ«kots personÄ«gais kalps, kura pienākums bija ne tikai apkalpot suni, bet izradÄ«t arÄ« noteiktus cieņas apliecinājumus.
VispārÄ“ja iedzÄ«votāju interese par suņu cīņām, arÄ« gaiļu cīņām, piesaistÄ«ja lielas nelegālās naudas plÅ«smas. Lai kontrolÄ“tu situāciju šajā azartspēļu jomā, Japānas valdÄ«ba 1909.gadā pieņēma likumu, kas aizliedz suņu cīņas atsevišÄ·os reÄ£ionos, tajā skaitā Akita provincÄ“. Tas nodarÄ«ja lielu kaitÄ“jumu vietÄ“jai suņu populācijai, jo daudzi suņu Ä«pašnieki vairs nevÄ“lÄ“jās uzturÄ“t suņus un rÅ«pÄ“ties par šÄ·irnes attÄ«stÄ«bu. Lielākā daļa suņu nokļuva uz ielas un kļuva par klaiņojošiem suņiem.
VÄ“l viens iemesls, kas bÅ«tiski samazināja suņu, tajā skaitā akitu skaitu Japānā, bija trakumsÄ“rgas uzliesmojums un pastiprināta veterinārā kontrole, kas tika noteikta pÄ“c tam. No 1901.- 1905.gadam Japānā tika konstatÄ“ti 99 trakumsÄ“rgas gadÄ«jumi. ValdÄ«ba noteica ļoti stingrus veterināros un suņu turÄ“šanas noteikumus, bet šie pasākumi, pretÄ“ji cerÄ“tajam, deva pretÄ“ju efektu. Lielākajai daļai iedzÄ«votāju nebija iespÄ“jams ievÄ“rot noteiktos suņu turÄ“šanas noteikumus, un viņi bija spiesti no saviem mÄ«luļiem atteikties. Daudzi dzÄ«vnieki atkal nonāca uz ielas. Klaiņojošo suņu izÄ·eršanu veica galvenokārt cilvÄ“ki, kas neorientÄ“jās šÄ·irnÄ“ un nemācÄ“ja noteikt, cik vÄ“rtÄ«gs ir vai nav konkrÄ“tais suns, tādÄ“jādi tika iznÄ«cināti daudzi izcili šÄ·irnes pārstāvji.
1910.gadā Japānā tika ieviestas licences suņu turÄ“šanai, kas kārtÄ“jo reizi pavairoja klaiņojošo suņu skaitu, jo licences bija dārgas un daudzi iedzÄ«votāji tās nevarÄ“ja atļauties. Īpaši tas skāra tos iedzÄ«votājus, kas dzÄ«voja lauku un kalnu rajonos, Ä«paši Japānas ziemeļu daļā, kur iedzÄ«votāju ienākumi bija Ä«paši zemi. Un atkal akita suņu skaits strauji samazinājās.
TādÄ“jādi lÄ«dz 1912.gadam, kas uzskatāms par Meidži Ä“ras beigām, suņu skaits Japānā samazinājās apmÄ“ram par 70 – 80%. IzmainÄ«jās arÄ« suņa ārÄ“jais izskats, jo 19.gadsimta 90 –jos gados, tāpÄ“c, ka akita tika krustota ar vairakām citām šÄ·irnÄ“m, tika zaudÄ“tas vairākas akitai raksturÄ«gās šÄ·irnes pazÄ«mes – stāvās ausis, astes ripulis uz muguras un citas.
VÄ“l vien faktors, kas bÅ«tiski ietekmÄ“ja šÄ·irnes tÄ«rÄ«bu un kvalitāti bija krievu – japāņu karš. PÄ“c uzvaras šajā karā, puse SahalÄ«nas salas nonāca Japānas valdÄ«jumā un daudz Tohoku provinces iedzÄ«votāji devās siļķu zvejā uz Hokaido, SahalÄ«nu un Kamčatku. CilvÄ“ku pārvietošanās veicināja arÄ« suņu pārvietošanos un apmaiņu – lielās suņu šÄ·irnes no SahalÄ«nas un Hokaido nonāca Japānas teritorijā. No SahalÄ«nas ievesto garspalvaino šÄ·irņu ietekmes rezultātā, sāka parādÄ«ties daudz garspalvainu suņu arÄ« Japānā un joprojam ir sastopamas garspalvainas akitas.
Ar jauna Japānas imperatora  - Taisho ( 1912.g.) nākšanu pie varas, izmainÄ«jās arÄ« valsts iekšpolitikas virziens. Japāna sāka atgriezties pie savām nacionālajām vÄ“rtÄ«bām. 1913.gadā atcÄ“la suņu cīņu aizliegumu, taču pretÄ“ji cerÄ“tajam, tas nodarÄ«ja vÄ“l lielāku ļaunumu akita šÄ·irnei. Cenšoties iegÅ«t arvien lielākus suņus, lai uzlabotu to cīņas suņu Ä«pašÄ«bas, audzÄ“tāji Odetā krustoja akitas ar citiem lielo šÄ·irņu suņiem, galvenokārt ar Tosa Inu.
Šo periodu var nosaukt par šÄ·irņu krustošanas laiku, taču vienlaicÄ«gi parādÄ«jās cilvÄ“ki, kas bija norÅ«pÄ“jušies par japāņu suņu šÄ·irņu tÄ«rÄ«bu. Visā valstÄ« sākās kustÄ«ba ne tikai Japānas suņu šÄ·irņu aizstāvÄ«bai, bet arÄ« par seno Japānas tradÄ«ciju, kultÅ«ras vÄ“rtÄ«bu, dzÄ«vnieku un augu saglabāšanu. Šo kustÄ«bu nosauca par “Dabas pieminekli’ un tās galvenais uzdevums bija noskaidrot un aprakstÄ«t “Dabas pieminekļus” gan augu, gan dzÄ«vnieku valstÄ«.
1920.gadā Shozaburo Vatase, Tokijas universitātes profesors un kustÄ«bas “Dabas piemineklis” entuziasts, devās uz Odetu Akitas prefektÅ«rā, lai atrastu, aprakstÄ«tu un iekļautu minÄ“tā nosaukuma nominantu sarakstā suņu šÄ·irni Akita Inu. Neskatoties uz profesora ieguldÄ«to lielo darbu, viņam tā arÄ« neizdevās atrast suņus, kurus varÄ“tu uzskatÄ«t par šÄ«s šÄ·irnes tÄ«rasiņu pārstāvjiem.
1927.gads ir uzskatāms par nākamo pavÄ“rsiena punktu akita šÄ·irnes vÄ“sturÄ“. Hirokichi Saito, liels suņu audzÄ“šanas entuziasts, devās no Tokijas atkal uz Odeti akita suņu meklÄ“jumos. Odetā viņš satikās ar pilsÄ“tas mÄ“ru, kas arÄ« bija liels šÄ«s šÄ·irnes atbalstÄ«tājs. ŠÄ«s tikšanās rezultātā tika izveidotas divas draudzÄ«gas organizācijas – AKIHO – Akita-inu aizsardzÄ«bas un saglabāšanas biedrÄ«ba un NIPPO – japāņu suņu šÄ·irņu aizsardzÄ«bas un saglabāšanas biedrÄ«ba. Ilgu laiku abas šÄ«s organizācijas attÄ«stÄ«jās kopā, bet sakarā ar to, ka abās šajās biedrÄ«bās nebija daudz biedru, AKIHO attÄ«stÄ«jās kā NIPPO reÄ£ionālā nodaļa valsts ziemeļu daļā.
Tikai 1931.gadā, pateicoties abu entuziastu – Odetas pilsÄ“tas mÄ“ra Shigei Izumi un Hirokichi Saito –ieguldÄ«tajam darbam, šÄ·irnei Akita-Inu tika pieÄ·irts nosaukums “Dabas piemineklis” . Taču šÄ« godpilnā nosaukuma piešÄ·iršana neatrisināja daudzu gadu garumā radušÄs problÄ“mas ar šÄ·irni - faktiski akita – inu kā šÄ·irne neeksistÄ“ja. ApmÄ“ram desmit suņu, kas tika atrasti Akita prefektÅ«ras kalnu ciematos, bija tālu no ideāliem šÄ·irnes pārstāvjiem un bija asinsradinieki. Pirmajā šÄ·irnes atjaunošanas periodā vispirms vajadzÄ“ja atjaunot šÄ·irnes ārÄ“jo izskatu, lai tas lÄ«dzinātos japāņu suņiem – bija jāpaceļ nokarenās ausis, jāpaceļ aste no nokarenas lÄ«dz ripulÄ« sagrieztai uz suņa muguras. Nokarenā aste bija saglabājusies mantojumā no laika, kad akita tika izmantota suņu cīņās un krustota ar Tosa - inu.
Selekcionāri no AKIHO un NIPPO apbraukāja reÄ£ionus Tohoku un Hokaido, lai atrastu suņus, ar kuru palÄ«dzÄ«bu varÄ“tu atrisināt minÄ“to uzdevumu. ŠÄ·irnes atjaunošanas programmā tika iekļauti vairāki suņi Matagi-inu no Ivates prefektÅ«ras kalnu rajoniem, Hokkaido-ken un Karafuto šÄ·irņu suņi.
Bet bija vÄ“l viena problÄ“ma. Japānas sabiedrÄ«ba nebija gatava savas nacionālās šÄ·irnes atjaunošanai un atbalstÄ«t selekcionāru darbu. SabiedrÄ«ba neko nezināja par šÄ·irni akita-inu un Japānā populāras bija kļuvušas Eiropas suņu šÄ·irnes. Bija vajadzÄ«gs stāsts un tāds radās…. Stāsts par uzticÄ«go suni Hačiko saviļņoja ne tikai visu Japānas sabiedrÄ«bu, bet arÄ« daudz cilvÄ“ku tālu aiz Japānas robežām.
Stāsts par suni Hačiko aizsākas tālajā 1923.gadā, kad Odetes priekšpilsÄ“tā piedzimst akita šÄ·irnes kucÄ“ns. Ja gribam bÅ«t precÄ«zi, tad tikai vÄ“lāk viņš kļuva par šÄ«s šÄ·irnes kucÄ“nu. Tajā laikā par akita šÄ·irni Japānā zināja tikai retais. Bija Taisho Ä“ras divpadsmitais gads. PÄ“cfeodālisma perioda pÄ“dÄ“jie 50 gadi un steigā uzbÅ«vÄ“tais kapitālisms un Japāna nokļuva uz nacionālās pašapziņas un kultÅ«ras renesasnses sliekšÅ†a.
Tajāpat laikā kucÄ“ns, kas neko nezināja par ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem valstÄ«, tika aizvests uz vairāk kā 1000 km tālo Tokijas priekšpilsÄ“tu Shibuija pie sava jaunā saimnieka – Tokijas universitātes profesora Eisaboro Ueno. Profesors bija liels suņu mīļotājs un kucÄ“ns kļuva par viņa astoto suni un tāpÄ“c tika nosaukts par Hači jeb Hačiko ( japāņu valodā Hači nozÄ«mÄ“ skaitlis “astoņi”).
Ä»oti ātri starp saimnieku un mazo Hačiko izveidojās Ä«pasi draudzÄ«gas un uzticÄ«bas pilnas attiecÄ«bas. RÄ«tos Hačiko pavadÄ«ja savu saimnieku uz tuvÄ“jo dzelzceļa staciju, no kurienes viņš braucu uz darbu, bet vakaros tieši pulksten 17.00 sagaidÄ«ja profesoru tajā pašÄ stacijā. BrÄ«vdienas abi pavadÄ«ja garās pastaigās un draiskās rotaļās, priecājoties par kopā pavadÄ«to laiku. Tā tas turpinājās vairāk kā pusotu gadu un bÅ«tu turpinājies vÄ“l ilgi, ja liktenÄ«gā diena, kad Hačiko saimnieks neatgriezās no darba. Viņš darbā bija miris no asinsizplÅ«duma smadzenÄ“s. Stāsta, ka dienā, kad viņa mīļotā saimnieka mirstÄ«gās atliekas atveda mājās uz Shibuija priekšpilsÄ“tu, Hačiko, neizpratnÄ“ par notiekošo, esot ielauzies mājā, izsitot stiklotās durvis un visu nakti nogulÄ“jis pie sava mirušÄ saimnieka kājām.
PÄ“c sava saimnieka bÄ“rÄ“m, Hačiko aizveda pie profesora radiem uz Tokijas austrumu priekšpilsÄ“tu, uz Asakuse, taču Hačiko regulāri bÄ“ga prom un atgriezās pie vecās mājas, kur bija dzÄ«vojis kopā ar savu profesoru otrā Tokijas pusÄ“. PÄ“c gada, profsora radi samierinājās ar notekošo un atdeva Hačiko profesora bijušajam dārzniekam Shibuija priekšpilsÄ“tā. Katru dienu noteiktā laikā Hačiko pameta dārznieka māju, noskrÄ“ja gar profesora māju un devās uz Shibuijas dzelzceļa staciju. Hačiko saspringti Ä“roja cilvÄ“kus, ka siznāca no stacijas Ä“kas un tikai izsalkums vÄ“lā vakara stundā lika tam atgriezties dārznieka mājā. Tā tas turpinājās dienu no dienas, gadu pÄ“c gada. Hačiko atrašanās pie dzelzceļa stacijas katru diena nepalika nepamanÄ«ta. CilvÄ“ki stāstÄ«ja cits citam par šo neticami uzticÄ«go suni, kas gadiem gaida savu saimnieku atgriežamies.
1932.gada septembrÄ« viena no vadošajām Japānas avÄ«zÄ“m Asahi Shinbun publicÄ“ja staštu par Hačiko likteni. Vairāki raksti ar stāstu par uzticÄ«go suni no stacijas Shibuija tika publicÄ“ti arÄ« Japānas suņu audzÄ“tāju žurnālā. Tieši pateicoties šÄ«m publikācijām stāsts par uzticÄ«go suni Hačiko kļuva ļoti populārs ne tikai Japāna, bet arÄ« aiz tās robežām.
Šis stāsts tik ļoti iedvesmoja pazÄ«stamo tÄ“lnieku Tern Ando , ka viņš izveidoja pieminekli uzticÄ«gajam sunim - bronzā izlietu suņa tÄ“lu. Piemineklis tika uzstādÄ«ts Shibuija stacijā iepretÄ« biļešu kasÄ“m un svinÄ«gi atklāts 1934.gada 21.aprÄ«lÄ«. Atklāšanas ceremonijā piedalÄ«jās daudzi priekšpilsÄ“tas iedzÄ«votāji, tajā skaitā arÄ« profesora Ä£imene un bÄ“rni, un, protam, pats Hačiko.
1935.gada 8.martā, savas dzÄ«ves 13 gadā un desmitajā gaidÄ«šanas gadā Hačiko nomira turpat Shibuijas stacijā. Hačiko kauli tika apglabāti profesora kapa vietā, bet no ādas izgatavots izbāzenis, kas ir izstādÄ«ts Japānas nacionālajā muzejā.
Šis stāsts par uzticÄ«go suni Hačiko veicināja to, ka trÄ«sdesmito gadu vidÅ« Japānā izveidojās subkultÅ«ra, kas saistÄ«ta ar Hačiko vārdu - neskaitāmi vīžu raksti, stāsti, dzejoļi, pat himna ar nosaukumu “UzticÄ«gais suns Hačiko”.  Stāsts par Hačiko parādās laikā, kad Japānā tiek uzsākts darbs pie akita šÄ·irnes atjaunošanas. 1931.gadā, kā jau iepriekš minÄ“ts, LauksaimniecÄ«bas ministrija ar Ä«pašu rÄ«kojumu piešÄ·ir škirnei akita nosaukumu “dabas piemineklis”, vienlaicÄ«gi pieņemt slÄ“mums par spÄ“ku apvienošanu šÄ·irnes atjaunošanai. Stāsts par Hačiko un stāsts par akita šÄ·irnes atjaunošanu ir nesaraujami saistÄ«ti un var droši apgalvot, ka akita kā šÄ·irne kļuva populāra Japānā un pasaulÄ“ tieši pateicoties tieši stāstam par uzticÄ«go suni Hačiko.
1944.gada aprilÄ« Hačiko bronzas skulptÅ«ra tika konfiscÄ“ta kara vajadzÄ«bām, bet pÄ“c otrā pasaules kara beigām, 1948.gadā,  tās skulptora Takeši Ando dÄ“ls atjaunoja skulptÅ«ru un novietoja to atpakaļ tās vietā. 
1937.gadā amerikāniete HelÄ“na Kellere apmeklÄ“ja Japānu ar humanitāro misiju. Akita provinces apmeklÄ“juma laikā viņa lÅ«dz, lai viņai parāda akita – inu šÄ·irnes suni. Kelleres kundzei parādÄ«ja 2 mÄ“nešus vecu kucÄ“nu vārdā Kmikadze un – kucÄ“ns tik ļoti iepatikās un saviļņoja misionāri, ka viņa izteica vÄ“lmi kucÄ“nu iegādāties. Rezultātā viņai šo kucenu uzdāvināja un kucÄ“ns devās kopā ar Kelleres kundzi uz ASV. Diemžēl Kamikadze nepārdzÄ«voja garo jÅ«ras ceļojumu no Japānas uz Ameriku un ceļā gāja bojā. To uzzinot, Japāna nekavÄ“joties nosÅ«tÄ«ja Kelleres kundzei tā paša metiena kucÄ“nu Kenzana, kurš laimÄ«gi sasniedza Ameriku un var teikt kļuva par Akita –inu ciltstÄ“vu ASV.
Sākot ar 1932.gadu NIPPO sāk organizÄ“t suņu izstādes, kas ar katru gadu kļūst arvien populārākas un vairāk apmeklÄ“tas. Tā rezultātā 30-jos gados akita skaits un popularitāte strauji pieaug. Diemžēl vienlaicÄ«gi ne starp NIPPO, ne AKIHO speciālistiem, ne akita inu audzÄ“tājiem nav vienota viedokļa par šÄ·irnes attÄ«stÄ«bas virzieniem. Suņu ārÄ“jais izskats stipri atšÄ·iras viens no otra, bet galvenais uzdevums bija sasniegts – akitai bija stāvas ausis un krāšÅ†a aste ripulÄ« virs muguras.
Otrais pasaules karš ārkārtÄ«gi spÄ“cÄ«gi ietekmÄ“ja turpmāko šÄ·irnes attÄ«stÄ«bu. LÄ«dz 1942.gadam Japāna dzÄ«voja salÄ«dzinoši mieÄ«gi, taču pÄ“c sakāves pie Midzue, valsts nonāca kritiskā kara stāvoklÄ«, kas bÅ«tiski ietekmÄ“ja arÄ« valsts ekonomiku.
Pārtikas trÅ«kums veicināja to, ka arvien mazāk dzima jauni kucÄ“ni, bet pieaugušie suņi mira no bada. Un atkal daudzi saimnieki, nespÄ“jot nodrošināt suņiem barÄ«bu, izlika tos uz ielas. Šajā laikā pÄ“c valdÄ«bas rÄ«kojuma, ļoti aktÄ«vi darbojās sanitārais dienests. Viss tika pakārtots vienam principam – visu frontei, visu uzvarai….
Suņus atņēma to saimniekiem, izÄ·Ä“ra, bet krāšÅ†o akitas kažoku apstrādāja un izmantoja apģērba gatavošanai armijas vajadzÄ«bām. VienÄ«gais izņēmums, ko neskāra minÄ“tais rÄ«kojums, bija vācu aitu šÄ·irnes suņi, kuus izmantoja armijas vajadzÄ«bām. Daudzi akita inu audzÄ“tāji, lai pasargātu savus mÄ«luļus to izmantoja, pārsauca savus suņus eiropiešu vārdos vai aizveda tālu prom un slÄ“pa mazos ciematiņos grÅ«ti pieejamos kalnu rajonos. Tas pasargāja no iznÄ«cÄ«bas daudzus atpazÄ«stamus suņus.
Ir pieņemts uzskatÄ«t, ka pÄ“c kara beigām izdzÄ«voja viena daži akita šÄ·irnes suņi. Dažādos avotos ir mināts dažāds izdzÄ«vojušo suņu skaits – no 5 – 10. Taču fakti liecina par ko citu – pirmajā pÄ“ckara AKIHO izstādÄ“, kas notika 1947.gada novembrÄ«,  tika jau izstādÄ«tas 22 akitas. Nākosājā izstādÄ“ 1948. gada aprÄ«lÄ« – jau 67 akitas. Galvenokārt tie bija suņi, kas bija pārdzÄ«vojuši karu vai dzimuši kara laikā. 1949. gadā AKIHO sāk izdot žurnālu AKITAINU, kas reizi divos mÄ“nešos iznāk joprojām.
PÄ“ckara periods iezÄ«mÄ“jas ar savstarpÄ“ji konkurÄ“jošÄm attiecÄ«bām starp AKIHO un NIPPO, kā rezultātā faktiski izveidojas divas šÄ·irnes – akita inu un amerikāņu akita. Šo nesaskaņu pamatā bija savstarpÄ“jās ekonomiskās attiecÄ«bas. NIPPO bija liela vÄ“l pirmskara laikā iegÅ«ta pieredze izstāžu rÄ«košanā, mÄ«tne Tokijā, spÄ“cÄ«gs reÄ£ionālo nodaļu tÄ«kls centrālajos Japānas reÄ£ionos, kuru ekonomiskais stāvoklis bija ievÄ“rojami labāks, kā valsts nomalÄ“. Tas ļāva NIPPO organizÄ“t kucÄ“nu izplatÄ«šanas un pārdošanas biznesu uz valsts bagātākajiem rajoniem, kurus tā ieguva par dempinga cenām no AKIHO. Faktiski NIPPO izmantoja AKIHO tikai suņu piegādei.  AKIHO neapmierināja šÄds biznesa modelis un 1947.gadā tika izveidota trešÄ kinoloÄ£iskā organizācija – Akita inu asociācija ( AKIKYO). Tās galvenais uzdevums bija nogādāt kucÄ“nus no AKITA provinces uz valsts centrālajiem rajoniem.
Eiropā pirmie akita kucÄ“ni nonāca tikai pagājušÄ gadsimta 60 – to gadu beigās. Ja ņem vÄ“rā valodas grÅ«tÄ«bas, kā arÄ« ne pārāk izteiktā Japānas audzÄ“tāju vÄ“lme dalÄ«ties ar informāciju par šÄ·irnes audzÄ“šanu, padomiem un arÄ« labiem kucÄ“niem ar eiropiešiem, kļūst skaidrs, cik sarežģīts ir bijis šÄ«s Ä«pašÄs šÄ·irnes attÄ«stÄ«bas ceļš Eiropā.
ŠobrÄ«d situācija ir mainÄ«jusies, Japānai ir izveidojušÄs labas attiecibas ar vairākām akita audzÄ“tavām Eiropā un arÄ« Krievijā. Un nu jau arÄ« Eiropā ir izveidojušÄs kvalitatÄ«vas un perspektÄ«vas šÄ«s šÄ·irnes lÄ«nijas.